Pēc un pirms


Ir 15.aprīļa vakars. Skaists pavasara vakars. Rīts bija nemīlīgs, drēgns un mitrs, dienā saule gan uzspīdēja, bet salts ziemeļrietenis purināja koku zarus un pavasarīgās domas galvā. Bet vakars….. Vējš norima, saule, lai arī jau zemu, liekas spēja piesildīt pat vairāk nekā dienas vidū un putnu balsīs skanēja visa pasaule. Rīt atkal sola vētru, aukstu un ziemīgu laiku.
Bet pa vidu šis vakara mirklis. Varbūt mirklis vakarā. Bet varbūt tas ir tāds neliels dzīves un pasaules modelis, kur starp divām vētrām ir tāda idilliska miera saliņa, ar putnu dziesmām un meža baložu ūjināšanu, ar saules siltumu un to smaržu kāda augsne ir tikai pavasarī.
Un tad nāk prātā Ziedoņa teiktais, ka tādas lielas laimes nemaz nav, ir tikai mazas laimītes un varbūt šis vakars viena tāda bija.
Pēc vētras. Pirms vētras. Šis vakars.
Viens slavenais “šeit un tagad” moments.

Skaisto mirkli noķēru pie dīķa. Pagājušogad biju pieliecis vecajai upenei zarus un šogad pārstādīju četrus upenēnus- mazus upeņu krūmiņus.
Šī vecā upene nav vienkārša upene. Tā ir ļoti veca šķirne, mūsmājās atnākusi no Omiņa dzimtās vietas Priekšpiltenes. Nezinu šķirnes nosaukumu, visticamāk jaunlaiku stādaudzētavas to vairs nepavairo. Ogas tai nav lielas, varbūt pat mazākas par vidējām, bet ļoti saldas un aromātiskas. Un tās garšo tikpat labi, kā tās garšoja pirms 80-100 gadiem, kad saule bija spožāka, zāle zaļāka, bet ogas….. Ogas tikpat saldas.

Par bitēm. Šodien par dažas bites, neskatoties uz slikto laiku devās laukā no stropa. Pēc ūdens, jo saimes intensīvi pero un bērnu audzēšanā vajadzīgs daudz ūdens. Saimes ir ziemojošas labi, pārsvarā barības krājumi vēl pietiekami. Vienmērīgi siltā ziema, bez aukstuma viļņiem, bitēm bija ļoti piemērota. Kopā 4-5 dienas, kad bijušas īsti pavasarīgas dienas un stropos ir sanesti pirmie pavasara vitamīni- kārklu ziedputekšņi, arī ziedputekšņi no pirmajām pavasara puķēm- krokusiem, vizbulītēm. Lazdas jau bija noziedējušas ziemā, kad bites vēl netika laukā. Pēc apmēram 2 nedēļām dzims aizvien vairāk jauno bišu un to kļūs vairāk par vecajām bitēm, kuras izturējušas garo ziemu, aizies citos ziedu laukos. Kad stropā vairāk kļūst jauno bišu, saime sāk strauji augt. Jaunā bite spēj daudz vairāk- arī izaudzēt daudz vairāk jauno bišu kā vecās, ziemu izcietušās.
Un ja man jāpasaka, kurš brīnumainajā bišu pasaulē man liekas vislielākais brīnums, tad tas ir šī saimju “eksplozija” pavasarī. Dažu nedēļu laikā, mazs kamols uz dažiem rāmīšiem’vienā korpusā izaug par milzu organismu ar desmitiem tūkstošu bišu daudzos korpusos un spēj sanest vairākus spaiņus ar medu. Jā, spaiņus, nevis spainīšus. Šī milzīgā vitalitāte un enerģija, tāds dzīvības raugs, kurš rūgst un iet traukam pāri malām.
Un tad, bez kalendāra un pulksteņa, tieši vasaras Saulgriežos, viss mainās. Bišu māte sāk dēt mazāk oliņu, jau jūnija beigās bites zina- nāk ziema un vajadzēs barību, jo laukā tās vairs nebūs- barības vākšanas instinkts kļūst svarīgāks par augšanas- vairošanās instinktu un visa saime stūrē uz ziemas pusi. Bez kalendāra, bez pulksteņa.

Te viens no iestādītajiem upeņu krūmiņiem. Varbūt tam man ir jāpateicas par skaisto skatu, kuru noķēru pie dīķa, jo ja nebūtu stādījis, nebūtu vajadzējis iet pēc ūdens un nebūtu ne bildes, ne šī ieraksta.

Un šis būs slavenākais krūms dārzā, jo nevienu citu krūmu nebūs redzējušas tik daudz acu visā Latvijā un varbūt pat citur pasaulē 🙂 Varbūt šim krūmam no pārējām upenēm, sarkanajām jāņogām, iespējams pat dažām ābelēm, izveidosies savs fanu klubiņš. 🙂

“Dravnieka piezīmes” pēdējā laikā ir pārcēlušās uz Facebook. Nedaudz žēl, bet tas ir daudz vienkāršāk- no tālruņa lejuplādēt bildes un piespiest pogu. Šeit ievietojot, tās no sākuma ir jālejuplādē datorā, tad jāsamazina, tad jāatver wordpress satura redaktors, jāizveido jauns ieraksts, jālejuplādē vēlreiz bildes. Tas viss ir laiks un Facebook šajā ziņā ir daudz ērtāks un ātrāks. Tomēr Facebook pārsvarā ir bildes, tās uzzibsnī kā zibens un pazūd. Šajā vietnē, tas kas ir ielikts, ir zināmā mērā kā nodrukāts grāmatā. Pie tam, šeit ir īstā vieta ja ir vēlme pateikt ko vairāk un var atrast tam laiku, kā tas ir noticis šovakar. Tāpēc “Dravnieka piezīmes” arī šajā formātā dzīvos, ja arī ne tik pilnasinīgi kā pirms gadiem.

Varbūt, ka 15.aprīlis ir rakstīšanai labvēlīgs datums? 🙂 Paskatījos, ka tieši pirms 7 gadiem 15.aprīļī arī ir tapis ieraksts
https://dravnieks.wordpress.com/2013/04/15/pavasara-vakara/

Pamēģināju vai var šeit lejuplādēt video. Vai izdevies to noskaidrošu pēc pogas “Publicēt” nospiešanas.
Vakars pie dīķa ar putnu dziesmām, meža baložu dūjošanu un varžu mīlas skaņām.

 

Tāds šis ieraksts. Ja likās interesanti, dalies sociālajos tīklos vai ieraksti komentāru.
Sev un Jums novēlu vairāk šādu “pēc un pirms” visādās formās 🙂

2 comments

  1. Lasot šķita, ka jūtu bišu dravas smaržu… Skaisti! Vakar, 31.maijā bijām ciemos pie brāļa Induļa Jelgavā. Ar prieku klausījos, ka viņš stāstīja par Taviem bišu produktiem, kurus brālis lieto. Brāļa sieva Inese teica – kā man garšo ābolu čipsi… Sveiciens no Limbažiem!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s