Aprīļa ainiņas

“Re, kur aturbtas vaļā, bērzu sulas brīnās, ka vairs netiek galotnē” (Imants Ziedonis)
Lai arī šis citāts šajās lapaspusēs jau bijis, tas katru gadu atkal ir aktuāls. Pavasaris ir jaunā un atdzimšanas simbols. Un šīs rindas Ziedonis būtu varējis uzrakstīt katrā pavasarī. Arī šajā. Jo arī šajā bērzu sulas brīnās, tāpat kā pirms 10 vai 10000 gadiem.
Aprīlis. Sulu mēnesis. Un tas ir varbūt kāds 576 iemesls kāpēc laukos dzīvot ir jauki. Bērzu sulas. Tepat no sava bērza, meža vidū, aukstas, dzidras un saldas. Pa pilītei vien sapil spainis.

Arī bite sajūt ka sulā ir saldumiņš.

Te pavisam citas noskaņas bilde. Betija lepni nes pašas nomedīto caunu.

Vissvaigākā bilde, šodienas. Kādu nedēļu mājās nevarēju ne iebraukt, ne izbraukt. Nu jau nedēļu braukāju iekšā, ārā kā ercens un te pēkšņi vienā it kā nevainīgā peļķē ievēlos kā akacī.
Laukos vesela 1188 telefonu grāmata nav vērtīgāka par viena draudzīga traktorista numuru 🙂

Ja aprīli nesauktu par Sulu mēnesi, tad tas būtu Krupju mēnesis. To tagad visās malās un rūpīgi jāskatās, kur kāju liek.
Krupju orģijas notiek cauru diennakti. Vai te trijatā vai četratā, grūti pateikt, bet par to, ka ballīte ir jautra, nav šaubu.

Iespējams, patīkamākais trasnporta līdzeklis.

Zied sniegarozes. Uzskatās pēc lielākām vizbulīšu vai mazākām peoniju māsīcām.

Un ja aprīlis nebūtu Sulu vai Krupju mēnesis, tad tas būtu Vizbulīšu mēnesis.