Ziema nav dravnieku atvaļinājums. Varbūt senais dravnieks- lācis, var atļauties migā gulēt un sūkāt ķepu, modernajiem dravniekiem – cilvēkiem arī ziemā ir darba pilnas rokas (un galvas).
Tiesa, nav kā vasarā, kad nepadarāmo darbu sajūta pūš elpu pakausī, bet darba ir daudz un divi galvenie virzieni- saražoto gardumu pārdošana un inventāra gatavošana nākamajai sezonai.
Sevišķi pirmsZiemassvētku laikā šie abi darbi jāapvieno.
Vakar atgriezos no Rīgas. Rīgā biju arī pirms divām dienām. Agri no rīta izbraukt, īsi pirms pusnakts mājās. Iepriekšējā vakarā vēl vēlu, kamēr sakrāmē medusbusu ar sortimentu, kurš pirms svētkiem ir sevišķi izpleties. Divas stundas ceļā, divas atpakaļ un kādas 10 stundas Rīgā- nervozajā Rīgas satiksmē.
Melošu, ja teikšu, ka tas ir viegli, bet visu šo pasākumu jūtami atvieglo manu medus- un ābolu fanu ārkārtīgais pozitīvisms, kurš katru reizi piestājot, ļauj uzlādēt baterijas un noņemt spriegumu (fiziķi teiks, ka tas ir pretrunā fizikas likumiem, bet TĀ nav fizika 🙂 ).
Šoreiz par ziemas darbu otro daļu- vaska kausēšanu.
Šis darbs vienmēr paņēmis ļoti daudz laika un saimju skaitam augot, patērētais laiks pieaug. Vaska izgriešana no rāmīšiem, tad pārkausēšana, tad vēlreizēja pārkausēšana, lai iegūtu vasku, kuru atkal dot bitēm atpakaļ pēc pārstrādes šūnās.
Vaska sveces neleju, jo, pirmkārt, nav tam laika, otrkārt- ņemot vērā, ka saimju skaits aug un daudz vaska “aiziet projām” arī ar atdaleņu pārdošanu, vasks pāri nepaliek.
Līdzšinējos apjomos, kad vasks jāpārkausē no vairākiem tūkstošiem rāmīšu, līdzšinējās metodes vairs neder. Jau vairākus gadus domāju par tvaika kausētavu, bet pieejamās iekārtas likās par mazjaudīgu. Pagājušajā gadā uzzināju par zviedru armijas tvaika ģeneratoru un šopavasar aizbraucot uz Zviedriju (skatīt iepriekšējos ierakstos), redzēju šo tvaika ģeneratoru katrā profesionāļa dravnieka sētā. Citur pat divus. Zviedrijas brauciena laikā ieguvu kontaktus, kur šos ģeneratorus var nopirkt par ievērojami zemāku cenu, kā tos piedāvā vācu un igauņu bāleliņi.
Pagājušajā mēnesī, izmantojot dienas, kurās nebija sals, rāmīši tika pārkausēti- darbs, kurš prasītu pāris mēnešu, paņēma vien nepilnu nedēļu.
Ludzu dalieties ar informaciju,kas nepieciesams,lai vasks pec kausesanas iegutu dzeltenu krasu!!
Pasakaini ! Žel, ka šo nemāca skolā…
Līga, kāda krāsā tad jums sanāk?