Koksamona

Koksamona nav nekāda skitu princese vai galda dejotāja cenās konkurētspējīgā Roterdamas bārā. Pat par dzimti nav skaidrs, jo tā tiek saukta arī par Koksiņu. Tas gan izskaidrojams ar ventiņu valodu, kur arī viņa ir viš. Koksamona pat nav tās īstais vārds un tās īsto vārdu daudzus gadus neviens nezināja. Tikai vēlāk, augļkopības grāmatas pētot, noskaidroju, ka Koksamona īstenībā ir “Cox pomona” – sena angļu deserta ābolu šķirne.
Koksiņš ir mana bērnības ābele. Dārzā bija daudz šīs šķirnes ābeļu un tā kā tā ir ziemas šķirne, līdz pat janvārim bija ēdami kastēs sapakotie, lielie sarkanie āboli.

Ābeles tika iestādītas vēl pirmskara laikā. Pirmos pēckara gados zeme tika atņemta pat pie mājas un savā dārzā ābolus pat neesot drīkstējuši ņemt. Vēlāk palicis vaļīgāk un 60.gadu sākumā vectēvs ar tēvu (tēvam varēja būt 17-18 gadi) vēlā rudenī braukuši uz Maskavu pārdot ābolus tirgū. Dabā daudzas lietas notiek cikliski, ir gadi kad ļoti daudz pīlādžogu, melleņu vai sēņu. Tad ir gadi, kad to nav gandŗīz vispār. Ir, savukārt, gadi, kad ražas ir rekordlielas un tā mēdz būt arī augļu kokiem. Tajā gadā visā apkārtnē bijusi ārkārtīgi bagāta ābolu raža un vīri nosprieduši, ka jābrauc uz Maskavas tirgu. Kāpēc tik tālu, nezinu. Acīmredzot, stoļicā bija gan cilvēki, gan nauda. No ciema braukušas vairākas kravas mašīnas ar āboliem. Arī cilvēki braukuši kravas kastē. Atceros nostāstus, kā āboli sargāti no sala, kā zem tilta gulējuši un ka maskaviešiem esot patikuši lielie sarkanie āboli. Pārdots esot viss, bet sausais atlikums nav bijis liels- jāmaksā bijis gan par transportu, gan tirgošanos. Tēvs varējis piepildīt savu sapni un nopirkt par ābolu naudu motociklu.

Vai Latvijā vēl ir kādas “Cox pomona” ābeles. Varbūt kolekciju dārzos. Varbūt vēl kāda veca ābele Ventspils puses dārzos. Ventspils rajona Mičurina kolhozā, tagadējā Tārgales pagastā, kokaudzētavas dārznieks Kalniņš laikam bija interesants vīrs, jo pavairoja un popularizēja dažādas šķirnes, kuras citur neaudzēja. Pēteris Upītis ābeļu škirni “Ventspilniece” bija nosaucis par godu šim vīram, jo Kalniņš popularizēja un pavairoja šo hibrīdu, pirms tam tika dots nosaukums. “Ventspilniece” ir senas angļu šķirnes “James Grieve” un “Mālābeles” (“Serinka”) hibrīds, krustojums tika veikts, lai iegūtu šķirni, kuri būtu “Mālābelei” līdzīga garša, bet labāka slimībizturība. “Mālābele”, sevišķi Piejūras klimatā ir gaužām ieņēmīga gan pret kraupi, gan pret lapu koku vēzi. “Ventspilniece” ir ļoti slimībizturīga, āboliem ir patīkams aromāts, bet…… tie ir ļoti skābi. Tiesa, skābums ir izteikts, bet ne nepatīkams un pat man, saldo ābolu cienītājam, šī ir vienīgā skābo ābolu šķirne, kura garšo. Tomēr tieši šī skābuma dēļ, šī šķirne kokaudzētavu sortimentā nenostiprinājās. Īsti garda tā ir tikai siltās vasarās- laikam mantojums no “James Grieve”. Manā dārzā vēl aug viena “Ventspilniece” un lai šķirni nezaudētu, esmu to uzpotējis vēl pāris ābelēs vainagā. Bet atpakaļ pie Koksamonas.
“Cox Pomona” laikam bija iepatikusies Kalniņam un viņš to popularizēja. Pims paša kara mani vecvecāki iestādīja tiem laikiem lielu ābeļdārzu un lielākā daļa ābeļu bija tieši “Cox pomona”

“Cox pomona” izaudzēta no Ribstona pepiņa sēklas Anglijā, Bakinghemšīrā, rietumos no Londonas 19.gadsmita pirmajā pusē. Selekcionārs Ričards Kokss (Richard Cox) bija atvaļināts alus brūvētājs un vecumdienās nodarbojās ar ābeļu selekciju.  Leģenda vēsta, ka 1825.gada pavasarī Koksa kundze Anna bija dārzā un ievēroja biti, kura ļoti centīgi darbojās ap vienu ābeļziedu. Sieva steidzās pavēstīt šo novērojumu vīram un viņš atzīmēja šo ziedu, no kura vēlāk izauga skaists ābols. No šī ābola sēklām tika izaudzēti sēklaudži un tika iegūtas veselas divas šķirnes “Cox Orange ” un “Cox pomona”. “Cox orange” ilgus gadus bija populārākā šķirne Rietumeiropā un daudzkārt atzīta par labāko šķirni. Tā plaši pazīstama vēl šodien. Māsa “Cox pomona” nav tik titulēta, bet arī bijusi populāra. Mūsu apstākļos “Cox orange” labu garšu sasniedz tikai siltās vasarās, “Cox pomona” ir garšīga arī tad, kad saule nav bijusi tik dāsna.

Koks ir vidēja līdz liela auguma. Škirne ir izturīga pret slimībām un kaitēkļiem.
Augļi vidēji- lieli, jaunām ābelēm ļoti lieli. Miza dzeltenzaļa, saulē iekrāsojas svītroti sarkana. Mīkstums iezaļgans līdz balts, ne blīvs. Garša izteikta, saldskāba, ar maigi skābumu, pietiekami salda, augļi ļoti sulīgi un ļoti ilgi turas kokā. Šos ābolus var bieži redzēt kokā apsnigušus un nenovāktie āboli ir garda maltīte maniem meža putniem. Āboli ļoti piemēroti kulinārijai, jo vārot tie viegi nesadalās.
Man dārzā vēl palikušas 3 vecas ābeles, kuras stādītas pirms kara un viena ābele, kuru savulaik uzpotējis Rīdznieks. Par Rīdznieku var izlasīt šeit – http://dravnieks.lv/2008/04/29/lupinas-un-ridznieks/ Esmu uzpotējis arī vairākas jaunas ābeles, kuras vēl neražo.
Dažādība ir bagātīga. Lielajam biznesam būtu izdevīgi, ja varētu pārdot tikai viena veida ābolu. Vai sliktākajā gadījumā vienu sarkanu šķirni, vienu dzeltenu un vienu zaļu. Tad to varētu efektīvi saaudzēt kādā ābolu audzēšanā piemērotā reģionā un pārdot visos pasaules lielveikalos. Izaugtu paaudze, kura domātu, ka ir tikai 3 ābolu šķirnes- sarkanie, dzeltenie un zaļie. Un nezinātu kā garšo ābols, kurš novākts gatavs, kurš nav apsmidzināts vai apstrādāts, lai panāktu ilgu glabāšanos. Nezinātu, ka var būt simtiem un tūkstošu ābeļu šķirņu, ar daudzveidīgām garšas, aromāta niansēm, mīkstuma konsistenci, izskatu.
Lielveikalos var redzēt  vienu no populārākajām ābolu šķirnēm “Golden Delicious” – lielie, dzeltenie āboli. Tas kā tie patiesi garšo, lielākā daļa nezin un, kas ir visskumīgākais, arī neuzzinās. Jā, tie ir dzelteni, bet garša varbūt puse no tās, kas jābūt, jo novākti negatavi/pusgatavi, lai ilgi glabātos un būtu tālu pārvadājami. Un apstrādāti, lai ilgi glabātos. Esmu ēdis īstu “Golden Delicious” Vācijas dienvidos, pie Bodenzē un vienreiz, pirms daudziem gadiem, pamēģināju Rīgas lielveikalā pirkto. Tie ir divi dažādi āboli.
“Cox pomona” ir skaists un garšīgs ābols. Bet neviens to varbūt neuzzinās, jo šo šķirni vairs neaudzēs. Tomēr nē, manā dārzā tie augs. Pasūtīju 150 stādus, aizvedu augusta sākumā potzarus uz kokaudzētavu un nākamruden stādīšu komercdārzā. Ceru, ka pēc kādiem 5 gadiem varēšu salasīt un ielikt pagrabā pāris konteinerus ar skaistiem, sarkaniem Koksiņiem. Tā varbūt nav saimnieciski pamatota rīcība, bet man ļoti gribas šo ābeļu šķirni saglabāt un es ceru, ka būs feinšmekeri, kuri spēs šo ābolu novērtēt.
Ir daudzas šķirnes “Sīpoliņš”, “Cukuriņš”, “Filippa”, pat “Antonovka”, kuras tagad var dabūt ar grūtībām un pēc kāda laika to nebūs vispār. “Sīpoliņš” tiek komercdārzos aizvietots ar  “Zarja Alatau”, “Cukuriņš” ar “Konfetnoje”, “Antonovka”ar “Sinap orlovkij” (tirgū esmu redzējis kā Sinapu un pat “Bogatir” skapē pircējiem kā “Antonovku”). Viss jau it kā ekonomiski pamatoti, bet tāds aromāts un garša kā “Sīpoliņam” nav nevienai citai šķirnei. Tāpat “Filippa'” patīkamais aromāts un īpatnējā garša- tas ir neatkārtojami. Šādas šķirnes ir vērtības, nacionālā bagātība. Pēc kādiem 30 gadiem “Sīpoliņš” būs tikai institūtu dārzos vai kolekcijās. Varbūt arī ne… Ir pieredzēti šķirņu atdzimšanas gadījumi. Man ir vācu draugs, biškopis un viņa brālēns Ekarts Brants, slavens augļkopis ir “izcēlis” daudzas, kādreiz populāras šķirnes, piemēram, “Finkenwerder Hebstprinz” un padarījis tās atkal pieejamas. Viņš izveidojis projektu “Boomgarden”,audzē savā dārzā gandrīz 1000 ābeļu škirnes.  Vācu valodas pratēji ieguglējot “Eckart Brandt Boomgarden” varēs sameklēt daudz informācijas, šad tad esmu redzējis par viņu pārraides vācu TV.

Šogad janvārī biju izstādē “Gruene Woche” Berlīnē un redzēju stendu ar vecām ābeļu škirnēm.

Arī “Cox pomona”

Arī “Ventspilnieces” viens no vecākiem “James Grieve”.

Daudzveidība, bagātība. Pa kreisi “Cox pomona” mātesšķirne “Ribstona pepiņš”