Lupīnas 2008

“Puķes ir dabas skaistākie vārdi un hieroglifi, ar kuriem tā dara zināmu, cik mēs tai esam mīļi “ (Johans Volfgangs Gēte)

Šo ierakstu varbūt vajadzēja izdarīt kaut kad novembrī, kad viss ir tik pelēks, ka melnbalts jau liktos krāsains, vai arī ziemas saltā dienā (varbūt naktī, jo cik tad gara tā ziemas diena), kad vienīgās puķes ir logos leduspuķes un jau piemirsies gan īsto puķu krāšņums, gan viss tas sulīgais zaļums, kurā pasaule ziedu dienās ietērpta. Kādreiz jau tāds ieraksts šādā sakarā ir bijis – http://dravnieks.lv/2007/11/29/haiku-tumsam-rudens-vakaram/

Tomēr lupīnām piemērotākais laiks ir aprīlis. Kāpēc tā, par to šeit  – http://dravnieks.lv/2008/04/29/lupinas-un-ridznieks/ ir tik precīzi uzrakstīts, ka atkārtoties būtu grēks pret laiku un pagājušā gada aprīļa ierakstu.

Vēlāk arī vairs nevarēs, jo tūlīt sāksies maija ziedu trakums un nedaudz ilgāk kā pēc mēneša, atkal uzziedēs Rīdznieka lupīnas. Lai arī viņš jau sen dravo un potē ābeles citos dārzos, viņa mežmalās un laukmalās kaisītās lupīnas zied katru gadu un šis ziedu paklājs plešas plašumā. Vienā vietā gan Eiropas maksājumu vilinātais arkls ir uzaris desmitiem gadu neskarto atmatu un lupīnu ziedu vietā tur jau pagājušogad šūpojās miežu vārpas, bet lai jau – no skaistuma vien paēdis nebūsi, valstij vajag arī karašas un alu. Arī vakardien pie bitēm braucot, redzēju, ka šis gabals svaigi uzarts. Tomēr lupīnu laukmalu un mežmalu vēl ir gana un būs prieks gan cilvēkiem, gan dravniekiem un bitēm un arī fotoaparātam.

Sen jau nav vairs baronu, bieži vien arī viņu piļu un muižu, bet simtgadīgie ozoli un liepas – stādītās alejas ceļu malās vai koki bijušo muižu parkos vēl aug, plaukst un zied. Un tajos, kad ir ienesums, dzied bites. Koki – tie ir kā tilti pāri laikiem. Šajā sakarā, nedaudz novirzoties no tēmas- ir iznākusi Gunta Eniņa grāmata “100 dižākie un svētākie” par Latvijas dižkokiem – ar skaistām fotogrāfijām, aprakstiem un pat kartēm.

2008.gada lupīnu bildes. Pēc ieraksta “Lupīnas un Rīdznieks” saņēmu zvanu no biškopes, kura interesējās par lupīnu audzēšanu un nektārvērtību. Cik zinu, nektāru bites no lupīnām neiegūst, kā putekšņu avots tās ir nozīmīgāks, tomēr arī neliels. Vairāk pa lupīnām dzīvojas kamenes. Lai arī lupīnas nav izcils nektāraugs, tās ir ļoti spilgts akcents jūnija ainavā un, kā zināms, dravnieka alga nav tikai medus, bet arī viss pārejais, kas saistīts ar biškopību, tajā skaitā skaisti dabas skati pie novietnēm, vai arī pa ceļam pie bitēm braucot.

Šeit var redzēt kur atrodas stropi  aiz neliela ieloka

Aprīlis ir potēšanas laiks. Sen nebiju tik daudz potējis kā šogad. Rīdznieks mācīja, ka potnazim jābūt asam kā bārdasnazim, lai darbs veiktos. Tā vienmēr man ir bijusi problēma. Lai nazis būtu ass, asmenim jābūt no vienas puses un tādu nažu ir ļoti maz. Pie tam šie naži domāti labročiem. Šogad pasūtīju preces dārzam no Meyer kataloga un atļāvos piesviest pasūtījumam- uzdāvināt sev potnazi  kreiļiem (asus priekšmetus dāvināt neesot pieņemts, bet tas laikam attiecas uz citiem). 🙂
Nu ir pavisam cita potēšana. Gan jau potnazis sevi atpelnīs, jo dārzā stāv priekšā liela potēšana un mocīties potējot ar trulu nazi ir tāpat kā ar trulu izkapti siena pļavā.

Te uzpotēts jaunais “Sīpoliņš”.

Par “Sīpoliņu” ir atsevišķs stāsts un ceru, ka kādā garā ziemas vakarā atjās Pegazs un šo stāstu ietērps vārdos.