Dravošana stārķu zemē


Re, kur aturbtas vaļā,
bērzu sulas brīnās,
ka vairs netiek galotnē”
(Imants Ziedonis)

Sulu mēnesis (tas ir aprīļa latviskais nosaukums)  ir klāt, bites lido un bērzu sulas brīnās.
Ir iznācis arī “ADIZ”, “die Biene” un “Imkerfreund” aprīļa numurs un tajā publicēts mans raksts par Latvijas biškopību ar tādu pašu nosaukumu kāds ir šī ieraksta virsrakstā.
adiz_raksts

Kad pagājušā gada nogalē saņēmu uzaicinājumu rakstu uzrakstīt, domāju, ka tas būs viegls darbiņš. Tomēr aizgāja krietni vairāk laika nekā biju iedomājies un arī raksta nosaukums, lai gan it kā vienkāršs un pat banāls, neatnāca uzreiz. Kāpēc tāds nosaukums par to tālāk ierakstā.

Žurnālus izdod lauksaimniecības preses izdevniecība “Deutscher Landwirtschaftsverlag”, katram savs vāks un nosaukums, tematiskie raksti ir vieni un tie paši, bet atšķiras informācija par pasākumiem, sludinājumi un biedrību informācija. “Imkerfreund” ir Bavārijai, “ADIZ”- Bādenei, Reinlandei-Pfalcai, Saksijai, Saksijai-Anhaltei un Meklenburgai -Priekšpomerānijai , “die Biene” -Hesenei, Reinlandei, Zārlandei, Meklenburgai-Priekšpomerānijai un Tīringenei. Kopējais metiens ir 40.000 un lielākā daļa vācu dravnieku kādu no šiem žurnāliem abonē. Tāpēc bija jūtams atbildības slogs, jo lielai daļai Latvija, nemaz nerunājot par mūsu biškopību, vēljoprojām nav pazīstama vai arī priekštats ir ļoti aptuvens. Pēdējā laikā visa infomācija, kura parādās masu medijos ir saistīta ar mūsu pārliecinošo atrašanos krīzes apkampienos.

Rakstā iepazīstināju ne tikai ar mūsu biškopību, bet īsi sniedzu arī vispārējo informāciju par zemi un tautu. Vidējais vācu dravnieks ir jau cienījamā vecumā, vācieši ir pasaules čempioni ceļošanā un tieši minētais vecums ir tad, kad gan finansiāli, gan laika ziņā daudzi to var atļauties. Tāpēc, ceru, mans raksts vismaz dažus ieinteresēs un atvedīs uz Latviju. Vidējais biškopis ir dabas mīļotājs un dabas mīļotāji noteikti Latvijā atradīs to, ko meklējuši, ja vien laika aptākļi būs daudzmaz labvēlīgi. Bonusā – vācu kultūras mantojums, kurš redzams vecpilsētu un muižu vaibstos un Rīgas jūgendstils, kurš vairumam vācu ceļotāju ir saistošāks par Vecrīgu, jo ar “vecrīgām” viņiem visa zeme pilna, bet tādas jūgendstila pērles nav.

Par Latviju, mūsu biškopību un LBB centos rakstīt labo. Netīro veļu mazgāt ciemos nav ne pieklājīgi, ne konstruktīvi, bet mums ir arī ļoti daudz labu lietu, par kurām varam būt priecīgi un lepoties. Tāpēc nerakstīju par pasaules dārgākajiem tiltiem, bet par pasaules skaistākajām upēm (pāri kurām šie tilti tiek būvēti). 🙂 

Īstenībā raksts bija garāks un ne tik lietišķs, neiztika arī bez Ziedoņa, bet raksta apjoms bija limitēts ar 3 lapaspusēm, ieskaitot fotogrāfijas. Pašam man netikās to īsināt un šo darbu palūdzu padarīt Žilbēram (Gilbert).  Tas viņam ļoti labi izdevās, jo vācu dravniekam ir interesants tieši lietišķais par šo vēl nepazīstamo zemi. Raksta apjoms neļāva vairāk koncentrēties uz kāda jautājuma sīkāku izklāstu. Piemēram, ir atziņa, ka medus patēriņš Latvijā ir augsts. Sākotnēji biju minējis divus pētījumus, kur vienā medus patēriņš ir o.6kg uz cilvēku gadā, bet otrā 1,2 kg. Skaidrs, ka tik lielas svārstības nav ticamas un, visticamāk “suns ir aprakts” pētījuma metodikā. Ja būtu 1.2kg, tad mēs pietuvoties medus ēšanas čempioniem vāciešiem un japāņiem ar pusotru kilogrammu. Iespējams, ka kāda saistība ar 2006.gada rekordražu, jo šādos gados medus patēriņš, iespējams, pieaug. Pirms kāda laika lasīju rakstu par Šveici, kur bija salīdzināti medus patēriņi pa gadiem un vienu gadu tas bija nedabiski augsts (liekas deviņdesmito gadu beigas), kad Šveicē bija rekordliela medus raža. Vai te ir kāda sakarība, tas ir jautājums, bet man likās interesanti, kad iedomājos par tiem 1.2kg  un mūsu medus turbogadu. Varbūt viss tas ir velti- kāds bija teiciens par meliem, lieliem meliem un statistiku? 🙂
Katrā ziņā, mans uzskats ir ka medus patēriņš Latvijā ir drīzāk augsts nekā zems un šajā ziņā neesam nekādi eiropastarīši 🙂

Par bildēm. Aizsūtīju redakcijai apmēram 20 bildes ar lūgumu izvēlēties pašiem. Aprēķins bija vienkāršs – redakcija noteikti labāk par mani  spēs izvēlēties piemērotākās un vācu dravniekiem interesantākās bildes. Lūdzu arī, lai labāk ir daudzas mazas bildes, nevis tikai dažas lielas. 

Liels paldies visiem, kuri palīdzēja ar bildēm un informāciju -Ritai, Armandam un Jurim no LBB, Nadīnai no “Biškopis”, Gintam, Sarmītei un Aijai. Bildes bija ļoti skaistas un gan man, priekšatlasi veicot, gan, noteikti,vēlāk arī redakcijai izvēlēties bija grūti. Ziemas bildes tika atsijātas automātiski, jo aprīļa numurā neiederējās ziemas motīvi.
Protams, paldies, arī žurnālu galvenajam redaktoram Jirgenam Švenkelim (Jürgen Schwenkel) par uzaicinājumu rakstīt un Žilbēram Brokmanim (Gilbert Brockmann), kurš paveica lielu darbu ne tikai gramatiku un stilu labojot, bet rakstu ietilpināja paredzētajā formātā, saglabājot tā saturu.

Raksta nosaukums.
Kā jau rakstīju tas nenāca uzreiz. Kad atnāca, sapratu – ir. Latvieši stārķi sauc par svēteli, tātad, putnu, kurš nes svētību. Neparasts šis putns mums nav, jo vasarās redzams gandrīz katrā pļavā vai staba galā. Kā nekā Latvijā ligzdo aptuveni desmit tūkstošu balto stārķu pāru. Tomēr vāciešiem pret šo putnu ir pavisam cita – gandrīz sakrāla attieksme.
Atceros, kad Allendorfas koris bija Ugālē, braucienu uz Rīgu. Pirms Talsiem pie pirmā stārķa ligzdas šoferis nedrīkstēja neapstāties, viss autobuss izbira ceļa malā un sajūsmas nopūtas sajaucās ar fotoaparāta klikšķiem. Nomierinājušies koristi sakāpa autobusā un atkal pāris simti metri līdz nākamajai stārķa ligzdai. Pēc tam jau nāca atziņa, ka šāda ligzda un pa pļavu staigājoši stāŗķi nav retums. Ilustrācijai vēl viena bilde no pagājušās vasaras. Vienu jūlija dienu iepazīstināju jauku vācu pāri ar Kurzemi. Abi daudz redzējuši un ceļojuši. Gan ceļojumos, gan darba darīšanās redzētas  daudzas pasaules valstis, gan Amerika, gan Austrumi (jaunībā pat pāris gadi Malaizijā). Kad braucot no Lāču kroga, salonā atskanēja sauciens: “Skaties, skaties”, domāju, ka, beidzot arī man uzsmaidījusi laime, pilnīgi skaidrā prātā, pļavā nolaidies lidojošais šķīvītis un zaļie cilvēciņi nāk uz kontaktu. 🙂  Tomēr atkal nekā, protams, tā bija tikai stārķa ligzda ar stārķiem.
Domāju, ka mēs nenovērtējam, tāpat kā daudzko, kas mums dots ikdienā, lielo bagātību- stārķus. Un ne jau tikai stārķis kā putnu suga, bet daba, jo stārķis ir kā vides indikators.

Rakstu “Imkern im Storchenland” var izlasīt šeit – https://dravnieks.files.wordpress.com/2009/04/lettland4.pdf (Acrobat Reader fails).
Žurnāla sākumā stāda priekšā dažus autorus un man nācās vairākas reizes fotografēties, kamēr iznāca bilde, kura izskatījas labāka par oriģinālu –  https://dravnieks.files.wordpress.com/2009/04/kurzportrat_ainars.pdf (Acrobat Reader fails).
Latvija ir pieminēta arī Jirgena Švenkeļa  redaktora slejā “Editorial” .

Es ceru, ka šis raksts būs sasniedzis savu mērķi – pastāstīt plašai vācu dravnieku autorijai par mūsu biškopību un sniegt vēstījumu, ka mēs nemaz neesam tik tālu, tik sveši un citādi. Ceru, ka vismaz daži šī raksta iespaidā, atbrauks un par to pārliecināsies personīgi (esmu dažas vēstules ar atsauksmēm un nodomu atbraukt uz Latviju jau saņēmis).
Un pats galvenais, šī ir viena lieta, kur mēs esam apsteiguši igauņus! 🙂 🙂 🙂

10 comments

  1. Priecē, ka Latvijas vārds pasaulē izskan ne tikai ar mūsu hokejistu, fanu, Mūziķu (tieši tā – ar lielo burtu), bet nu jau arī ar Biškopju un Ainara starpniecību. Bet par to bildi, kura izskatoties labāka par oriģinālu … Nu monitors it kā nokalibrēts … un labi, ka esmu redzējis Tevi “dzīvajā” … :)) Bet tas viss sīkums – bildes lai ir labas un sliktas, galvenais, ka ir Pavasaris, un sezona sākusies, ar ko apsveicu Tevi un pārējos biškopjus. Lai mums visiem veicas un reālais medus patēriņš ir vairākkārt lielāks par kādas tur statistikas uzrādīto!

  2. labdien Ainar.
    ar patiesu cienu par Jusu godpratu. par Jusu izteikumiem saistiba ar produkciju, kuru piedavaju biteniekiem. gribu aizsutit Jums vispusigai izvertesanai rakstu, bet nezinu – nevareju atrast jusu e-pastu. ludzu ja redzat par iespejamu uz tel. 29246940 atsutiet savas koordinates. maris
    P.S. atvainojos par transkripcijas trukumu, – tirot datoru esmu izdzesis nepieciesamo programmu

  3. Pievienojos apsveicējiem! Raksts noteikti iedrošinās vēl kādu rietumeiropas biškopi atbraukt ciemos uz Latviju.
    Vienīgi jāpabrīdina cienījamos tūristus, kas ceļošanai izvēlēsies vilcienu – ka ceļojuma galapietura nav Rīga, bet Origo:)
    Offensichtlich muss ich Deutsch als Konversationssprache dringend erlemen:)

  4. Lai sarunātos, nemaz nevajag tik daudz.
    Kad pašā deviņdesmito gadu sākumā bijām praksē pie Potsdamas (dažus mēnešus pirms Vācijas apvienošanās), viens no grupas sarunājās ar vācu agronomi. Šādi-
    Paņēma zariņu ar slimību vai kukaini, piegāja pie agronomes un jautāja: “Was ist das?”(Kas tas ir?) Agronome centīgi stāstīja un jautātājs māja ar galvu. Kad stāstījums beidzās, sekoja nākamais jautājums:”Warum?
    (Kāpēc?) Atkal sekoja izsmeļošs stāstījums un galvas māšana.
    Tā lūk, pagara saruna un jāzin vien 4 vārdi:)

  5. Par Latviju… Ir mazliet skumīgi, ka arvien un atkal ir jāpaskaidro pasaulei, kur atrodamies, cik tā skaista un vēl tīra zeme, cik maz mūsu ir… Ka, lai arī samērā nesen, tomēr esam nokāpuši no kokiem un pat iestājušies visās tajās svarīgo burtu struktūrās. Liekas, ka pašapziņas trūkums, kas “aug” no vēsturiskiem, ģeogrāfiskiem, etniskiem, mentāliem un vēl daudz citiem iemesliem ir mūsu nolemtība uz mūžu mūžiem.

    Par “vecrīgām” vāczemē laikam taisnība, tomēr vismaz Melngalvju nams vāciešiem dikti patīk. Varbūt arī tāpēc, ka tas ir tik liels “erzacs”:)

    Tātad, cik saprotams, ejot pa šo vācu tūristu pārpilno laukumiņu, būtu vēlams nēsāt līdzi kādu zariņu – ar slimu kukaini:)

  6. Man liekas, ka dažreiz pārāk daudz domājam par to, kā izskatāmies citu acīs. Svarīgi ir arī kādi esam paši un ko paši domājam par sevi. Lai nu ko, pārlieku pašapziņu pārmest mums nevar:)

    Jā, Melgalvju nams patīk un vāciskie uzraksti augšā:)

    Var arī veselu kukaini:) Lielākie kaitēkļi ir tieši veseli kukaiņi un varbūt palaimējas uzdurties kādai pensionētu vācu agronomu grupai 🙂

  7. Lai gan ir neparasti silts, jau augusts…

    Interesanti, vai šovasar bija “Imkerfreund/ADIZ/die Biene” lasītāji atbraukuši ciemos, stārķu zemi tuvplānā apskatīties?

    Ir pēdējais laiks – stārķēni jau izlidojuši un ziņķārīgi brien pa pļavu, gandrīz staigā pakaļ:)
    Lielie stārķi klabina – “drīz jau lidošu prom”:)

    Par igauņiem…:)
    Tā pavisam eleganti viņus varētu apsteigt un varbūt pat pārsteigt, uzrakstot šim vācu žurnālam nākošo rakstu, par dravošanu eestiņu zemē – “Vai arī bites Igaunijā lido lēnāk jeb skats pār kaimiņa žogu” :))

  8. Man bija daži pieteikušies, bet laika trūkuma dēļ nevarēju tikties. Diezvai viņi brauca tikai raksta iespaidā, bet varbūt kāds stimuls tas bija. Man pašam arī būtu interesanti, bet laiks ir tikai tik cik ir un vasarā tā sevišķi pietrūkst.
    Jā, laikam tas igauņu raksts būs pašam jāraksta. Aizrakstīju igauņu biedrības “čiekuram”, ievietoju uzaicinājumu igauņu forumā (varbūt jāpamēģina krieviski, nevis angliski), bet atsaucības nav. Tad lai paši vaino sevi, kā latvietis par viņiem uzrakstīs :)).
    Tagad nav ne laika, ne īsti motivācijas, varbūt kāds igaunis tomēr nobīsies un uzrakstīs par sevi paši 🙂
    Nu re, raksta nosaukums jau latviešiem ir gatavs 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s