Putni un bites

“Putni ir brīnišķīgas būtnes un mīlestība uz tiem brīnumainā kārtā vieno cilvēkus. Pat tad, ja viņi runā dažādās valodās!” (Kārlis Grigulis)

Citātā “putnus” varētu aizvietot ar “bitēm” un tas būtu tikpat patiess. Tiesa, ornitoloģija ir izteiktāka hobija nodarbošanās, salīdzinot ar biškopību un varbūt tāpēc ” maizes naids”, kurš piemīt (mazākajai) daļai biškopju, putnu draugiem nav pazīstams.

Ornitologam un izcilajam stāstniekam Kārlim Grigulim ir vairākas grāmatas par putniem, bet varu silti ieteikt  2005.gadā izdoto izlasi “Putnu dienas”, tāpēc ka citas esmu lasījis kaut kad bērnībā, bet pieminētā ir pirms pāris gadiem lasīta. Diemžēl grāmatnīcu plauktos Griguļa grāmatas neredzēju, arī interneta grāmatnīcās (Jānis Roze un kukii) tās nav nopērkamas.

Putnus un bites vieno ne tikai lidojums (spēja lidot) un tas, ka tie vieno cilvēkus. Putni un bites ir svarīga ekosistēmas sastāvdaļa. Šajā ierakstā tam nedaudz pieskaršos, bet nav man ne vēlēšanās, ne vajadzība rakstīt ko līdzīgu referātam, tāpēc arī tikai nedaudz par to un nedaudz vairāk par nedaudz fotogrāfijas.

Cekulzīlīte pie “galda”

Man grūti būtu iedomāties pavasara rītu vai vakaru bez meža strazda dziesmām. Saulainu marta dienu bez zīlītes čīgāšanas.  Bez cielavas astes cilāšanas jumta korē un bezdelīgas vidzināšanas kādā jaukā aprīļa vai maija dienā ar tekstu “Esmu klāt un pavasaris ir klāt”. Tāpat grūti iedomāties ābeli vai ievu ziedos bez bišu sanoņas. Vai iedomātos to, kā būtu bez bitēm -ziedu un daudzu augu, kuriem ir ziedi būtu daudz mazāk, tas ietekmētu arī citas lietas – putnus, skudras. Bez visa tā pasaule būtu daudz nabagāka.
Tas gan ir sajūtu līmenī, no subjektīva cilvēka viedokļa skatoties. Dabā, ja vien līdzsvars nav izjaukts, viss ir savstarpējā mijiedarbībā un apskatāms kopsakarībās. Daļu no tā var nojaust un izpētīt, bet šī sistēma ir tik sarežģīta, ka daļu no tā var izpētīt, daļu nojaust, bet liela daļa ir kā aisbergam – zem ūdens (cilvēka izzināšanas iespējām).
Mēs varam noskaidrot kā putni ligzdo, kā tie mēro garo ceļu uz ziemošanas vietām, kā atgriežas atpakaļ dzimtajās vietās, noskaidrot kā putni orientējas šajos ceļojumos, bet visu šo sarežģīto sistēmu un mijiedarbību izprast nav iespējams. Tā ir tikai viena daļa no visas daudzkrāsainās mozaīkas putnu dzīvē un putni ir tikai viena daļa daudzkrāsainajā ekosistēmas mozaīkā.

Putni un bites. Dabā valda likums “ēst un tik apēstam”. Šajā barības ķēdē putni ir ķēdes augšējā posmā, bet šīs attiecības nav tikai ēdēja un ēdiena līmenī.
Tomēr sākumā par vienkāršāko- par ēšanu. Ziemošanas laikā dzilnas un dzeņi izkaļ stropus un saimes aiziet bojā. Daudziem biškopjiem tā ir problēma, stropu aizsardzībai tiek pielietoti tīkli vai tie tiek vesti projām uz vietām, kur šādi uzbrukumi ir mazāk iespējami. Nezinu cik aktuāli tas ir Latvijā, bet esmu dzirdējis par šādiem postījumiem arī pie mums. Pašam (tpū-tpū, tuk-tuk) nav bijusi šāda pieredze, lai arī esmu mežu vidū un gan dzeņi, gan dzilnas mums ir. Tajā pašā laikā, varbūt šis līdzsvars dabā ir lielāks kā vietās ar intensīvu lauksaimniecību vai pilsētvidē.
Ir maldīgs priekštats, ka jo dziļāk mežā, jo vairāk putnu, jo vairāk dzīvnieku. “jo treknāki partizāni”:). Ir pilnīgi pretēji. Dzīvnieku blīvums un arī putnu blīvums lielos mežu masīvos bieži ir mazāks kā pilsētās vai lauksaimnieciski attīstītos reģionos. Mežā barības daudzums ir samērā konstants, katrai sugai ir sava niša un īpatņu skaits, kuru ierobežo barības bāze. Savukārt, ja kāds lauks tiek apsēts ar dzīvniekiem vai putniem  piemērotu barības augu, barības bāzes daudzums strauji palielinās. Arī piepilsētās. Pirms kāda laika skatījos filmu par Berlīnes dzīvniekiem un tur problēmas daudziem iedzīvotājiem sagādā savairojušās meža cūkas. Protams, ne Aleksandrplacī vai Kūdammī, bet privātmāju un vasarnīcu rajonos.

Ziemā zīlītes var izēst tukšu pat spēcīgu saimi. Tehnoloģija ir vienkārša – ar knābīti piebungo pie stropa sienas, bites nāk laukā lūkoties un zīlītei medījums rokā. Kā pretpasākums ir skreju aizsegšana ar skujām un zīlīšu piebarošana. Bišu dzeņi ir ļoti reti sastopami un tāpēc nav drauds mūsu bitēm. Saka, ka arī bezdelīgas vasarā nomedī daudz bišu. Nedomāju, ka tāpēc bišu saimēs ir par maz bišu vai dravniekam par maz medus. Pietiek gan bezdelīgām, gan bitēm, gan medus dravniekam.

“ADIZ”‘ februāra numurā ir interesants raksts ar daudzām fotogrāfijām par Āzijas lielo biti – Apis dorsata. Šī bite ir lielāka par mūsu medusbiti un veido tikai vienu lielu šūnu. Pie tam nevis koku dobumā, bet atklātā vietā- zem koku zariem, māju sienām. No lietus, vēja un karstuma šūnu (tajā esošo medu, perus un oliņas) pasargā bites ar saviem ķermeņiem pārklājot šūnu un īpatnējā veidā saliekot kopā spārnus izveidojot aizsargslāni. (Zemāk minētajā saitē fotogrāfija 10lpp.)
Vienā saimē var būt līdz pat 100.000 bitēm, tāpat kā mūsu bišu saimēs. Uz viena koka var būt pat 200 (!!!) bišu saimju. Tā Assamas štatā (Indijā, šo nosaukumu pazīstam no tējām) bija saskaitījuši raksta autori. Arī šim bitēm putni ir dabiskie ienaidnieki un ir aprakstīta 2 sugu barošanās. Vieni pielido pie saimes un aizskarot to ar spārniem izraisa saimju aizsargāšanās reakciju- bites metas uzbrucējam virsū, tas lido prom, apsēžas netālu uz kāda zara, izlasa no spalvām ieķērušās bites, veikli norauj dzeloni un atlikušo notiesā. Ēdiens pats atlido.
Otra suga -lapseņu piekūns pikējot ietriecas saimē, mēģinādams izlauzt kādu šūnas gabalu. Pēc laika atgriežas un nokritušo šūnas gabalu ar medu vai periem notiesā, jo bites no tā  jau aizlidojušas. Interesanta doma, ka viens no bišu saimju izdzīvošanas paņēmieniem ir to lielais blīvums – jo lielāks vienā vietā (vai kokā) ir bišu saimju skaits, jo lielāka iespēja ir saimēm izdzīvot, tāpēc, ka uzbrukumam var tik pakļautas citas- kaimiņienes.
Interesenti, kuri prot vāciski var palasīt par šo biti rakstā, no 10 lapaspuses ir arī interesantas fotogrāfijas.
http://www.adiz-online.de/pdf/Kastberger-Riesenhonigbienen-Original.pdf

Par mūsu bitēm. Bišu mātēm dodoties apsēklošanās lidojumā, daļa stropā neatgriežas, proti, iet zudumā. Viena daļa no šīm zudušajām mātēm ir uz putnu rēķina. Lai arī bišu mātēm ir aizsardzības pasākums – tranu pūlis, kurš māti pavada lidojumā. Iespēja, ka putns noķer tranu, nevis bišu māti ir daudz lielāka. Nav dzirdēts, ka gadījumos, kad bišu mātes slikti apsēklojas (daudzas iet zudumā), vainoti tiktu putni- pārsvarā tas sakrīt ar sliktiem laika apstākļiem. Taucs savā grāmatā “Fenomens-medusbite” izvirza hipotēzi, ka nukleusos mātes sliktāk apsēklojas, salīdzinot ar parastajām saimēm , tāpēc, ka ir mazāk bišu- tranu, kuri māti pavada kāzu lidojumā. Grūti teikt vai šeit tikai tranu daudzumam ir nozīme.

Bitenieks ir putnu draugs. Jo dravnieks ir dabas cilvēks un putni ir neatņemama dabas sastāvdaļa. Arī tad, ja kāda bite tiek apēsta un (lai nu tas nekad nenotiktu) kāda saime ziemā iznīcināta. Arī tad, ja putni nedarītu bitēm arī daudz laba.
Bitēm ir vajadzīgi ziedi. Jo labāk bites ziedus apputeksnē, jo skaistākas, pilnvērtīgākas ogas, augļi vai sēklas izveidojas. Jo gardāka barība putniem, kuri šīs sēklas, izlaižot cauri zarnu traktam, izsēj plašajā pasaulē. Un mežā dīgst aveņu, melleņu un citu ogaugu, arī ziedaugu dīgsti (kuri ir vitālāki, ja saņēmuši dažādākus sugasbrāļu/māsu putekšņus-lasi, tapuši apputeksnēti ar bišu palīdzību), kuri dos vēlāk ziedus un nektāru bitēm. No ozolu zīlēm, kuras sīlis paslēpis ziemas krājumiem un nav atradis, izaugs jauni ozoli (lielākā daļa ozolu, arī simtgadnieku, ir sīļu vecvecvec-(entajā pakāpē)vecāku stādīti), kuri dos nektāru un putekšņus bitēm. Tāpat pīlādzītis. Ievas. Putni nolasa kaitēkļus dārzā, tā uzlabojot labāku ziedēšanu un nektāra pieejamību bitēm.

Zinu, ka draudzēšanās ar putniem daudziem kļuvusi tikpat nopietna lieta kā citiem biškopība. Savienojams tas gan ir grūti, jo arī putnu vērošana prasa daudz laika. Tāpēc pieņemu, ka vairums dravnieku ir pasīvi bišu draugi, tāpat kā es, kuri priecājas par mūsu mazajiem draugiem pavasarī un vasarā, pavada zosu kāšus rudens zeltainumā un baro zīlītes un citus ziemotājus dārza barotavā.

Neliels ieskats manā putnu barotavā.
Tā kā mājas atrodas mežu vidū, pilsētu iemītnieki -zvirbuļi, baloži, kaijas, vārnas, žagatas nav sastopami. Visbiežākie viesi ir zīlītes -lielā zīlīte, pelēkā zīlīte un cekulzīlīte, dzilnītis, dzenis (kurš nezinu). Šad tad atlido sīlis. Vienreiz šoziem redzēju zaļžubīti (lasīju internetā, ka Igaunijas salās šoziem daudz zaļžubīšu aizgājušas bojā no kādas vīrusu slimības).
Barība ir vienveidīga – saulespuķu sēklas un auzu pārslas. Baroju tikai sestdienās un svētdienās un tad uz visu nedēļu. Saulespuķes vienmēr piektdienas vakarā ir apēstas, auzupārslas nav tik iecienītas. Šoziem iegādājos 2 barotavas birstošajai barībai, kuras ražo tepat Latvijā, Cēsu rajonā – http://www.ced.lv.  Skatījos arī uz cilindriskajām barotavām, importētajām, bet cenas priekš tām plastmasām un metāla šķīviešiem likās neatbilstoši augstas. (Ls 10-22). Manas barotavas maksāja Ls 4.oo, ir stabilas koka konstrukcijas ar metāla sietiņu. Vienīgā konstruktīvā nepilnība ir vāciņa nostiprināšana ar koka puļķīti, kurš mitrumā piebriest un sevišķi, kad piesalst, vairs nav izvelkams. To novērsu puļķīša vietā izmantojot 2 šīfera naglas. Šīfera, jo vajadzīgas lielas galvas, lai naglas nofiksētu. Papildus pluss ir ka šīs barotavas ražotas Latvijā.

Tiem kas izlasījuši rakstu vai “norullējuši” to lejā, mežvidus ziemas putnu fotogrāfijas. 🙂

Dzilnītis

Dzilnītis ir vienīgais Latvijas putns, kurš pārvietojas arī šādi

Dzilnītis vecajā-paštaisītajā barotavā

Purva vai arī pelēkā zīlīte -šīs sugas ir ļoti grūti atšķirt.

Zīlīte ar saulespuķes sēkliņu knābī

Dzenis ir retāks barotavas viesis un ļoti tramīgs. Liekas, ka dzeņu skaits pēdējos gados ir palielinājies. Iespējams, pēdējo gadu lielo vējlaužu dēļ.

Sīlis- ozolu dārznieks

Kādā dzīvnieku barības reklāmas kampaņā bija sauklis”- “Mēs esam par suņiem!”
“Mēs esam par putniem un bitēm!”

P.S. Starp citu, esmu Latvijas Ornitoloģijas biedrības biedrs un atšķirībā no Biškopības biedrības, izstāties no tās netaisos. Var just, ka LOB darbojas īsti entuziasti, gadā 4x tiek izdoti žurnāli, rīkotas dažādas ekskursijas, sacensības un pasākumi. Lai arī laika trūkuma dēļ(to paņem bites un ābeļdārzs) nevaru izmantot LOB piedāvājumus, uzskatu, ka tie Ls 10.oo, ko gadā maksāju ir ļoti labi ieguldīta nauda labā lietā.
Starp citu Nr.2. LOB iestājos tajā pavasarī, kad mēdiji “šūmējās” par putnu gripu. Par to, ka esmu LOB biedrs, var pateikties Vladimiram Voļfovičam Žirinovskim, jo šis āksts paziņoja,ka lai novērstu putnu gripas izplatību Krievijā, pie robežas gājputni būtu jānošauj. Padomāju, johaidī, tas taču ir galīgs sviests (nekādā saistībā ar iepriekšpēdējo ierakstu 🙂 ). Ir jābūt kādai organizācijai, lai pat tīri teorētiski un šķietami neticamā gadījumā vērstos pret kaut ko līdzīgu Latvijā un arī Krievijā vai citur pasaulē.